Pārtikas drošības, dzīvnieku veselības un vides zinātniskais institūts “BIOR” tika izveidots Pārtikas un veterinārā dienesta (PVD) un valsts aģentūras “Latvijas zivju resursu aģentūra” restrukturizācijas rezultātā.
Institūts pārņēma PVD Nacionālā diagnostikas centra funkcijas un daļu no Latvijas Zivju resursu aģentūras funkcijām. Savu darbību šādā statusā institūts uzsāka 2010. gada 1. janvārī.
Nacionālā diagnostikas centra izveides aizsākumi saistāmi ar Latvijas padomju okupācijas laika posmu – 1940. gadā tika nodibināta Veterināro bakterioloģisko izmeklējumu laboratorija, pēc dažiem gadiem atsākot darbu kā Republikāniskās Veterināri bakterioloģiskā laboratorija. Saskaņā ar Latvijas PSR Lauksaimniecības produktu ražošanas un sagādes ministrijas 1964. gada 12. februāra pavēli Nr. 42 Republikāniskā Veterināri bakterioloģiskā laboratorija no 1964. gada 12. marta tika pārdēvēta par Republikānisko veterināro laboratoriju. Tās sastāvā bija vairākas nodaļas: Bakterioloģijas, Seroloģijas, Virusoloģijas, Patoloģiskās anatomijas un morfoloģijas, Hematoloģijas un leikozooloģijas, Mikoloģijas, Parazitāro slimību un zivju, Radioloģijas, Ķīmijas-toksikoloģijas, Nelipīgo un ginekoloģisko slimību, Epizootoloģijas, Epizootiskās situācijas uzskaites, informācijas un prognozes nodaļa. Gadu gaitā tika aprobētas arvien jaunas metodes, tika attīstītas arī rajonu veterinārās laboratorijas.
Latvijas Republikas neatkarības atgūšana izraisīja virkni pārmaiņu kā politiskajā, tā saimnieciskajā darbībā, tomēr nepieciešamība pēc veterinārās laboratorijas saglabājās, tāpēc ar LR Lauksaimniecības ministrijas 1992. gada 22. aprīļa pavēli Nr. 108 Republikāniskā Veterinārā laboratorija tika nosaukta par Valsts veterinārmedicīnas diagnostikas centru (VVMDC), un tā bija Valsts veterinārā departamenta galvenais diagnostiskā un metodiskā darba centrs Latvijā. Dažādu administratīvo reformu rezultātā VVMDC kļuva par Latvijas Republikas Pārtikas un veterinārā dienesta Valsts veterinārmedicīnas diagnostikas centru. Zemkopības ministrijas un Veselības ministrijas savstarpēji saistīto funkciju optimizācijas rezultātā, Pārtikas un veterinārā dienesta Valsts Veterinārmedicīnas diagnostikas centra laboratorijas tika apvienotas ar Veselības ministrijas pakļautībā esošajām V/A „Sabiedrības veselības aģentūra” laboratorijām un darbu uzsāka Nacionālais diagnostikas centrs (NDC).
Paplašinājās bijušā PVD Veterinārmedicīnas diagnostikas centra darbības lauks, jo līdztekus Pārtikas un vides izmeklējumu un Dzīvnieku slimību diagnostikas laboratorijām darbojās arī Cilvēku slimību diagnostikas laboratorija. Nacionālā diagnostikas centra resursu bāze, kā arī vienotā stratēģija dažādajās izmeklējumu jomās ļāva izlietot ietaupītos līdzekļus plašākas, kvalitatīvākas un efektīvākas darbības nodrošināšanai.
NDC darbības mērķis bija veikt laboratorisko diagnostiku, lai palīdzētu nodrošināt cilvēku un dzīvnieku veselību, dzīvnieku labturību, vides veselības riska faktoru mērījumus, drošas un nekaitīgas pārtikas apriti.
1921. gadā pie Zemkopības ministrijas Zvejniecības un zivkopības nodaļas tika nodibināta Latvijas ūdeņu pētīšanas komisija. Pēc pāris gadiem savus pētījumus ūdeņos uzsāka Hidrobioloģiskā laboratorija, kas veica hidroloģiskos reisus Rīgas jūras līcī, kā arī lašveidīgo zivju (laša, sīgas un salakas) pētījumus, analizējot nozveju struktūru, zivju augšanu un migrācijas.
1929. gadā Zemkopības ministrijas Zvejniecības un zivkopības nodaļā tika izveidota Zvejniecības laboratorija, kurai bija jānodrošina jaunās Tomē nodibinātās zivju audzētavas efektīvas darbības zinātniskais pamatojums, attīstot lašveidīgo zivju intensīvo audzēšanu mākslīgos baseinos. Laboratorija paplašināja reņģu krājumu, zušu augšanas un dzimumu struktūras, plekstu izplatības, zivju populāciju pētījumus Latvijas piekrastē, kā arī uzsāka pētījumus par zvejas rīkiem, Daugavas ūdeņu piesārņojuma ietekmi, uzsāka regulāru zvejas statistikas apkopojuma publicēšanu.
Pēc kara jūras pētījumi tika atsākti 1945. gadā, kad uz bijušās Zvejniecības laboratorijas bāzes tika dibināta Latvijas nodaļa pie Vissavienības Zivsaimniecības un okeanogrāfijas zinātniskās pētniecības institūta (VNIRO). Ar to faktiski tika likts pamatakmens sistemātiskiem Latvijas zivsaimnieciskajiem pētījumiem speciāla institūta ietvaros.
Tālākās attīstības gaitā Latvijas nodaļa izauga par spēcīgu reģionālu pētniecisko centru – Baltijas Zivsaimniecības zinātniskās pētniecības institūtu (BaltNIIRKH) (oficiāli dibinātu 1962. gadā) ar 4 lielajiem pētnieciskajiem kuģiem, vairākiem mazākiem kuģiem un kuteriem, lauku pētījumu bāzēm Papē, Rojā, Salacgrīvā un Pērnavā, 15 laboratorijām, ieskaitot Tallinas nodaļu.
Institūts visā Baltijas jūrā regulāri veica hidroloģisko un hidroķīmisko parametru uzskaites, fitoplanktona, zooplanktona, zoobentosa un zivju bioloģijas izpēti, kā arī aļģes (furcelārijas) resursu, ziemeļu ēdamgliemenes mīdijas koloniju un reņģu nārsta vietu zemūdens izpēti. Institūta pētnieciskā darbība ietvēra arī zivju resursu stāvokļa matemātiskās modelēšanas, zvejas regulēšanas un zvejas ekonomikas pētījumus.
1991. gada 4. novembrī institūts pārtapa par Latvijas Zivsaimniecības pētniecības institūtu (LZPI). Kaut arī institūta darbība tika būtiski sašaurināta atbilstoši Latvijas finansiālajām iespējām un nacionālās zivsaimniecības nozares tiešajām vajadzībām, institūta ilgajos darbības gados krātā pieredze, daudzgadīgās zinātnisko datu bāzes un pētījumu starptautiskā atpazīstamība ļāva tam ātri un nu jau kā neatkarīgas valsts zivsaimniecisko pētījumu institūtam iekļauties Baltijas jūras reģiona zivju resursu nacionālajā un starptautiskajā pārzināšanā, attīstot ļoti ciešu sadarbību ar zvejnieku firmām un sabiedriskajām organizācijām, kā arī ar tiešo pētījumu pasūtītāju – Zemkopības ministrijas Valsts zivsaimniecības pārvaldi.
2004. gada 1. novembrī institūts uzsāka darbību jaunā kvalitātē – valsts aģentūras „Latvijas Zivju resursu aģentūra” sastāvā, kurā tika apvienots LZPI un septiņas valsts zivju audzētavas– „Brasla”, „Dole”, „Kārļi”, „Ķegums”, „Pelči”, „Sērene” un „Tome”. Aģentūra darbojās Zemkopības ministrijas pārraudzībā esošas valsts iestādes statusā, kuras darbības mērķis – pamatojoties uz kompleksiem pētījumiem un zivju resursu mākslīgo atražošanu, nodrošināt ar zivju resursiem un vides stāvokli sabalansētas un ilgtspējīgas zvejas un makšķerēšanas iespējas Latvijas ūdeņos Baltijas jūrā, Rīgas jūras līcī un iekšējos ūdeņos. Vienlaicīgi, aģentūra pildīja visas Eiropas Kopienas Latvijai uzliktās saistības attiecībā uz zinātniskajiem pētījumiem arī citos rajonos Baltijas jūrā un Atlantijas okeānā, kur strādā Latvijas zvejnieki. Atbilstoši savai kompetencei, LZRA pārstāvēja Latvijas intereses Eiropas Komisijas institūcijās un zivsaimniecības starptautiskajās organizācijās jautājumos, kas saistīti ar zivju resursu stāvokļa izpēti, novērtēšanu un racionālu izmantošanu, kā arī ar zivju krājumu papildināšanu un bioloģiskās daudzveidības saglabāšanu.
1927. gada 29. janvārī Latvijas zvejnieku kongresā tika pieņemts lēmums par pirmās valsts centrālās zivju audzētavas būvniecību. Projekta īstenošanai tika izraudzīta vieta 4 km attālumā no Ķeguma stacijas, Vecmuižas virsmežniecībā, Tomes pagastā uz Prūšupītes avotiem, iepretim Ķeguma krācēm.
1929. gadā audzētava tiek nodota ekspluatācijā. Tajā bija uzbūvēts inkubācijas cehs, kantora ēka un izrakti 3 dīķi audzētavas nodrošināšanai ar ūdeni. Zivju audzētavā bija paredzēts mākslīgi inkubēt un kāpuru stadijā izlaist Latvijas ūdeņos lašus, taimiņus, sīgas, repšus un līdakas.
Jau 1930. gada pavasarī Tomes zivju audzētava Latvijas upēs ielaida vairāk nekā 3 000 000 zivju kāpuru.
Valsts zivju audzēšanas paplašināšanas nolūkos zivju audzētavai tika izveidotas nodaļas – 1932. gadā Amatas spēkstacijā, „Kārļos” un 1934. gadā „Pelčos” pie Kuldīgas.
1935. gadā Tomes audzētavā notika ievērojami paplašināšanās darbi, un pēc rekonstrukcijas tā bija spējīga uzņemt inkubācijai līdz 4 000 000 lašu, 11 000 000 sīgu un repšu ikru. Pēc rekonstrukcijas zivju audzētava Tomē bija viena no modernākajām un pazīstamākajām audzētavām Eiropā.
Jau 1938. gadā „Tome” kopā ar filiālēm Latvijas upēs un ezeros izlaida 2 000 000 lašu, 3 200 000 taimiņu, 20 000 strauta foreļu, 5 600 000 ezersīgu un 2 500 000 ceļotājsīgu kāpurus. Laši un ceļotājsīgas tika ielaisti Daugavā, Gaujā, Salacā un Ventā. Ezera sīgas – Višķu, Sventes, Zīversa, Ričas, Burtnieku, Alauksta, Usmas, Sasmakas un Zebrenes ezeros.
Pēckara gados audzētavās tika audzēti Baltijas lašu vienvasaras mazuļi, sīgas, taimiņi, strauta foreles, eksperimentālā veidā dažādu sugu stores, zandarti, varavīksnes foreles.
No 1965. gada zivju mazuļus sāka piebarot ar mākslīgo barību, kas deva iespēju lašu un taimiņu mazuļus baseinos audzēt līdz smoltifikācijas stadijai.
No 1979. līdz 1984. gadam audzētavā tika veikti lieli paplašināšanas darbi, izbūvēti jauni cehi, ierīkots ūdensvads no Daugavas upes. Audzētava savu audzēšanas jaudu trīskāršo.
2009. gada vasarā Tomes zivju audzētavai tika pievienota zivju audzētava „Ķegums”. Zivju audzētavas teritorija aizņem 115,4 ha, tai skaitā 29,5 ha ir dīķu platības.
Zivju audzētavu attīstība
Sākot ar 2011. gadu, zivju audzētavās „Tome”, „Dole”, „Pelči” veikti daļēji rekonstrukcijas darbi, ar EZF atbalstu ierīkoti recirkulācijas tipa audzēšanas cehi, zivju audzētavā „Kārļi” rekonstruēta ūdens padeves sistēma no Amatas upes. Zivju audzētavā “Dole” pilnībā rekonstruēts lašu mazuļu audzēšanas cehs. Zivju audzētavā “Tome” rekonstruēta sūkņu māja un nosiltināts lašu mazuļu audzēšanas cehs. Pabeigts Projekta “Z/a „TOME” zivju audzēšanas, pētniecības un izglītības centra izveide” 1. posms, kura īstenošanas rezultātā izveidots akvakultūras, pētniecības un izglītības centrs. Turpinās darbs pie Projekta 2. posma – “Dažādu zivju sugu vaislas baru izturēšanas, ikru, kāpuru un mazuļu iegūšanas ceha ierīkošana”. Īstenojot Projektu, tiks iegūta iespēja kontrolētos apstākļos audzēt un izturēt dažādu vērtīgo sugu vaislas zivis, nodrošinot Latvijas zivju audzētājus ar kvalitatīviem zivju ikriem, kāpuriem un mazuļiem.
Lejupes iela 3, Rīga, LV-1076, 
+371 67620513
bior@bior.lv
